Bet peļķes sacietē. Kā piparkūku glazūra, kura pazemīgi stingst kā kautrīgs smaids zem transporta sastrēgumiem.
Ceļš un kustība. Kad transports šķiet dzīvs. Vienlaikus, kustībā esot, pretim braucošās mašīnas vēl tālumā šķiet tik nekustīgas un statiskas. Apstājoties paškustībai, tās šķiet tik dzīvas. Lampas, kapati un stikli kā sejas, kuru vaibstos sazīmēt dažādas emocijas, tomēr šīs emocijas ir vienvveidīgas. Nedaudz muļķīgas viņas skatās un drūzmējas pretī.
Vai viss kustīgais ir dzīvs? Vai nekustīgais ir nedzīvs? Koki ir kustīgi. Asociatīvi nokļūstu līdz dabas mācībai sākumskolā un priekšmetiskās orientācijas apgūšanai - dzīvās un nedzīvās dabas izdalīšanai. Organiskais, neorganiskais... Un reizēm tad tu liecies sev tik nekustīgs, tik neorganisks, stings iezis, kurš neuztver pārmaiņas sevī, vien redz, kā garām aizslīd mašīnas, koki, mājas, putni, vilcieni, ielu muzikanti, kaķēni baltie. Tad sāc domāt, vai tu esi dzīvā vai nedzīvā daba.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru