Tumsa ir tas, kas sevi jūt. Ir tas rudens vējš, kuru atceros no bērnības. Tas atnāk naktīs un izģērbj mani līdz trauslākajam domas pavedienam. Un tad redzu, cik tomēr trūkstoša ir mana apziņa un viss, ko esmu uzskatījusi ar sevi esam. Un tad naktī eju iedzīt savu divriteni šķūnī, ar kuru caur pilsētu dienā braucot esmu savākusi pēdējās lapas un skatienu akmentiņus, mazās rudens vilšanās un neizkusušā sniega kuslos zīdķermeņus ēnmalēs. Ak! Skrējiens caurspīd.
Un tad tumsā, kad apstājos un sastingstu savā vieliskumā - dzintarā, esmu viena līdz bezgalībai atlobījusies. Kas gan tad atliek kā tikai atkal gaidīt un cerēt. Attapties, ka taču tikai gaidīšana padara visu aprakstīšanas vērtu.
Skrējiens caurspīd. Gājiens, ak, Apolinēra gājiens varbūt. Tas aizved soļos un no dzejoļiem izaug skeleti, kuri turas kā marionetes tikai ar balss palīdzību. Bet vispār, pieaugot un kļūstot vecākam, cilvēkam aizvien vairāk piemīt tumsa. Vieliska un zvērīga tumsa? Pazūdot naivumam, varbūt. Hamsunsikajām Augusta klejošanām bruģētajās kurzemniecisko nosaukumu ielās pamazām pagaistot. Bet kas tajās dzen? Tās ir robežu apjautas, baisās neziņas atskārsmes. Un tad pēc mēnešu ilgas soļu klusēšanas aiziet un paņemt kaut ko no pieviltā rudens, kādu grumbas pavedienu, kādu dusmu grumbu tik dziļu kā perspektīva. Vai domāšanas grumbu tumšu kā zari, kas saplēš ielu smalkās driskās. Vai varbūt sāpīga smaida grumbu kā uz bruģa pieplacis loga atspulgs. Šie salīdzinājumi nāk un līdzinās. Līdzinot samudžina un zūd pietveršanās punkti. Tas tā ir bijis vienmēr. Pat nepasakot.
Šie līkumi un robežas. Vienmēr to nepārvaramā klātbūtne. Gaismas cauri lapu nokrišņiem garšo pēc ūdens.
