Putnubiedēklis

Zem gultas man ir gan putnubiedēklis, gan kravas auto, tomēr ceru, ka tie taps nostatīti pie sienas vertikālā stāvoklī. Tajos ir tāds zilums kā debesīm. Vai es varu teikt, ka zem gultas tumsā man ir debesis? Un zem tiem, zem cēlajiem putnubiedēkļiem un kravas auto riteņiem ir lapotnes zaļas. Manā pagultē aug zāle. Tas raisa asociāciju ar bērnības divdaļīgajiem zīmējumiem, kur veidojas opozīcija starp spilgti zaļo zemi un koši zilo debesi. Un pa vidu horizonts. Tāls, plašs. Kā dullais Dauka varētu iet paskatīties, kas ir aiz šī horizonta, tāpat kā skaidrās zvaigžņu naktīs izeju skatīties, kas ir aiz zvaigžņu kartēm. 

Kartes ir karotes, ar kurām smelt dabu/haosu/ūdeni/barību. Un pilsēta ir ēdiens. Kūpošs un silts kā sapnī. Zvaigznes ir ūdens.

Ceļojums miegā ir nesāpīgāks

Tazio & Boy - Rambler On Pilgrimage 
Tajā mirklī, kad manu seju "secē" zīmētājs savā papīrā, esmu jau koku galotnēs un pelēkajos lietus pilienos. Esmu prom. Un tad es domāju, ka ķermenis ir trauks, kurā es varu iekrist un no kura tieku laukā. Un atvērts šis trauks ir uz augšu, taču gravitē tas zemē. Tad nu tu brīnies, kā tu vari aizkļūt tur koku galotnēs, izstaigāt visas koku formas. Un tas nozīmē, ka neesi tu ne šķidrums, ne koka klucis vai māls, bet kas netveramāks vai vieglāks. Uguns vai gaiss.
Tomēr es aizeju vilcienos un redzu, ka viņi "secē" pilsētas ar savu dārdināšanu. Nav klusuma naktīs un ziemas spelgoņā. Kāpju es vilcienos un škērsoju pilsētas, redzu ciematus šķērsgriezumā, kas savelkas kā muskuļi ciešāk un uzloka ceļus kā pirkstus uz laukiem.
Miegs, kas izjauc loģiku, ir tas, kas atņem ceļā laika (un telpas) izjūtu, tuvina ceļojuma būtībai. Vārdam.

Un dienas ir tumšas. Ir ziemeļi.

Virzienu sadalīšanās

Septembrī. Stāvot uz Torņkalna tilta.Toreiz gāju pa ielām, kuras apbirdināja lapas un garām traucās vilcieni.

Altonovas iela. Mazās koka mājas allaž ir vilinošas. Viņas ir kā ausis. Klusējošas klausās vilcienus, kas paslīd garām. Tie drebina sienas.

Kastaņiem

Man ir galds. Tam piemitīs kaut kas kastanisks. Ai, un tik daudz grāmatu. Kaudzēm un kontinentiem. Un reibstoša galva no mēģinājumiem rakstīt. Šis galds ir liels kā ezers. Tas liek man aizdomāties par manu pirmo rakstāmgaldu. Tam piemita simetriskums, ko veidoja divas skapja daļas, tik noslēpumainas un pilnas ar klusumu. Un lai arī tās bija divas puses, tās veidoja dualitātes, kur viena daļa spoguļo otru. Un viena nolīka vairāk par otru. Ak, atceroties to, manī saskrien visas rudens lapas. Un rudenīgums aug. Rudenīgums ir atmiņa un vecums. Laika tilpums - pilna krūze ar to, ko pārnes no viena telpas gala uz otru. Raksti, raksti stūriem, raksti logiem un plauktiem. Jā, esmu atvilktnēs tagad. Tur ir silti un pilns ar baltām lapiņām, kuras notīra manu seju no vienas valsts līdz otrai baltu un spodru kā stiklu, bet es negribu būt stikls, jo esmu koka miza, raupja un pilna ar vaibstiem kā šuvēm. Ai, lapas ir kamenes. Un putni ir akmeņi. Un poētiska pietura, kurā apstājas tramvajs, ir mana galda labā kāja. Nezinu, kam piederējis šis galds pirms manis, bet tā iepriekšējais saimnieks ir pletējis to ar kaut ko asu. Un galds ir čīkstējis savās sāpēs kā vakar jaunpiedzimušais pulkstenis manā istabā, kurš sāka klusi ieelsoties pie katras sekundes. Tomēr tas neklepo periodiski kā citi pulksteņi, nē, tas nemitīgi urdz, čirkst un griež laiku.

Klasificēšana

Un tā nu atkal iezīmēju kādu posmu. Vienmēr, pieskaroties tam grāmatplauktam, manī rodas saspiestības izjūta. Tas nepieder man, bet neviens cits to nesakārtos, tajā nevarēs orientēties. Un tā nu šodien saliku norādes grāmatām, iezīmēju robežas. Bet tikai daļēji. Ir arī palikusi mežonīgā daļa. Tekstuālie džungļi. Rakstu ļoti maz. Atklātība sevī ir tik nepieciešama kā miegs. Vienlaikus tas ir apģērbtais kailums. Bet pagaidām pielikšu mazu punktu kā sēklu, no kuras izaugs stādi, dārzs. Un tā pakāpju pakāpēs veidosies hierarhija. Ak, kāpēc tik ļoti mums nepieciešamas sistēmas un struktūras! Un vienlaikus tās dziļi atbaida, jo saslēdz sienās. Sienas sasienas ap kājām, ap smalkajiem ceļgaliem. Un pil virs galvas arī. Tā.