Kastaņiem

Man ir galds. Tam piemitīs kaut kas kastanisks. Ai, un tik daudz grāmatu. Kaudzēm un kontinentiem. Un reibstoša galva no mēģinājumiem rakstīt. Šis galds ir liels kā ezers. Tas liek man aizdomāties par manu pirmo rakstāmgaldu. Tam piemita simetriskums, ko veidoja divas skapja daļas, tik noslēpumainas un pilnas ar klusumu. Un lai arī tās bija divas puses, tās veidoja dualitātes, kur viena daļa spoguļo otru. Un viena nolīka vairāk par otru. Ak, atceroties to, manī saskrien visas rudens lapas. Un rudenīgums aug. Rudenīgums ir atmiņa un vecums. Laika tilpums - pilna krūze ar to, ko pārnes no viena telpas gala uz otru. Raksti, raksti stūriem, raksti logiem un plauktiem. Jā, esmu atvilktnēs tagad. Tur ir silti un pilns ar baltām lapiņām, kuras notīra manu seju no vienas valsts līdz otrai baltu un spodru kā stiklu, bet es negribu būt stikls, jo esmu koka miza, raupja un pilna ar vaibstiem kā šuvēm. Ai, lapas ir kamenes. Un putni ir akmeņi. Un poētiska pietura, kurā apstājas tramvajs, ir mana galda labā kāja. Nezinu, kam piederējis šis galds pirms manis, bet tā iepriekšējais saimnieks ir pletējis to ar kaut ko asu. Un galds ir čīkstējis savās sāpēs kā vakar jaunpiedzimušais pulkstenis manā istabā, kurš sāka klusi ieelsoties pie katras sekundes. Tomēr tas neklepo periodiski kā citi pulksteņi, nē, tas nemitīgi urdz, čirkst un griež laiku.