telpa

Pielej man pilnu glāzi miera.

Un krāsu skaidrībā apaļš mēness peldēs

                        virs jumtiem

Un ielu melnajos atvaros slīks;

Pasaulē cilvēki karos

Sirds un asiņu karos,

Un mans draugs būs tik bezpalīdzīgi stiprs,

Ka es neraudāšu.

Pielej man pilnu glāzi miera.

Mākoņi debesīs staigās kā telpā,

Noslēpumaini mirdzot līdz rītam,

Un es staigāšu viņiem līdzi,

Bezrūpīgi –

kā debesis būtu telpa.

Šais sirds un asiņu karos

Pielej man pilnu glāzi miera.

(Velga Krile)

**

Ir grūti rakstīt, ir grūti savienot. Viss pateiktais izlīst kā bērzu sula, salipina pirkstus un nepaturēts paiet. Galds niekojas ar gaismu, un aiz apziņas ir tā gaišākais stūris. Telpas nenoturība.

Tumsa jūt

Tumsa ir tas, kas sevi jūt. Ir tas rudens vējš, kuru atceros no bērnības. Tas atnāk naktīs un izģērbj mani līdz trauslākajam domas pavedienam. Un tad redzu, cik tomēr trūkstoša ir mana apziņa un viss, ko esmu uzskatījusi ar sevi esam. Un tad naktī eju iedzīt savu divriteni šķūnī, ar kuru caur pilsētu dienā braucot esmu savākusi  pēdējās lapas un skatienu akmentiņus, mazās rudens vilšanās un neizkusušā sniega kuslos zīdķermeņus ēnmalēs. Ak! Skrējiens caurspīd.

Un tad tumsā, kad apstājos un sastingstu savā vieliskumā - dzintarā, esmu viena līdz bezgalībai atlobījusies. Kas gan tad atliek kā tikai atkal gaidīt un cerēt. Attapties, ka taču tikai gaidīšana padara visu aprakstīšanas vērtu.
Skrējiens caurspīd. Gājiens, ak, Apolinēra gājiens varbūt. Tas aizved soļos un no dzejoļiem izaug skeleti, kuri turas kā marionetes tikai ar balss palīdzību. Bet vispār, pieaugot un kļūstot vecākam, cilvēkam aizvien vairāk piemīt tumsa. Vieliska un zvērīga tumsa? Pazūdot naivumam, varbūt. Hamsunsikajām Augusta klejošanām  bruģētajās kurzemniecisko nosaukumu ielās pamazām pagaistot. Bet kas tajās dzen? Tās ir robežu apjautas, baisās neziņas atskārsmes. Un tad pēc mēnešu ilgas soļu klusēšanas aiziet un paņemt kaut ko no pieviltā rudens, kādu grumbas pavedienu, kādu dusmu grumbu tik dziļu kā perspektīva. Vai domāšanas grumbu tumšu kā zari, kas saplēš ielu smalkās driskās. Vai varbūt sāpīga smaida grumbu kā uz bruģa pieplacis loga atspulgs. Šie salīdzinājumi nāk un līdzinās. Līdzinot samudžina un zūd pietveršanās punkti. Tas tā ir bijis vienmēr. Pat nepasakot.

Šie līkumi un robežas. Vienmēr to nepārvaramā klātbūtne. Gaismas cauri lapu nokrišņiem garšo pēc ūdens.

Ielas

vientuļi

apdzīvojām paši savu klusumu, pilsētu 

bez lūpām

(Fernandu Gimarainšs)

varbūt ir attaisnojums
skumju epitēliji

Tulznu ziedi, stacijas mākoņi

Lai jau! Jo dziļāk ej analīzē, jo redzamāk izirst slinkums. Tikmēr fotogrāfijā sienas izdzēš gadalaikus. Koki ir caurspīdīgi tāpat kā dienas gaisma, kas kūst uz lapām kā saldējums. Ceļš uzplaucē tulznas. Stacijas piebriest vilcienos.

Pirmsatmezglošanās

Mana mugura kļūst čūskveidīga. Kā rāvējslēdzējs novelk krāsas un sienas. Reiz to plēsa kā mizu un iesita sulu tecināt, un tad biju bērzs. 

Ekrāns salokās kā vilnis. 

Galva ir bumbveidīga poga, kuru nevar izlasīt. Tā nepieder man tāpat kā nekas cits nekad un nevienā vietā, tāpat kā kustība, tāpat kā nodzeltējušās, nolemtās ieliņas, kuru stiklos spoguļojas pirmklasnieku mugursomas.
Ripoju kā mākonis nobrāzts ceļgals. Man sāp nejauši nokritusī maize uz ielas.
Viss noskaņu murskulis ir pārtapis muskulī, mūžīgi pukstošā un pilnā ar gaismu. Gravitācijas nav.

Krītu.

 

Zilais krītiņš

Attēlā Marka Šagāla glezna "Līgava ar vēdekli" (1911)

Sapnī par trīs līgavām ir nolemtība. Viņas ir ietērpjas ar mēness vaigiem, aizdedzina lūpas, sekli elpo, lai neiztrauktu no dziļuma zivis. Salst pie atvērta loga, kurš izvēdina viņu matus. Viņas ir trīs, katra savā istabā un tik atšķirīgas, ka savstarpēji viena otru nepazīst. Un tad viņas aiziet. Tikai viena ir vienīgā.

Elpas episkumā

Ik pa laikam aizmirstu, cik daudz laika pagājis. Un tad, atgriežoties pie šiem laika bikšturiem pulksteņstikliem, atdziestošiem kalendāriem, šķietami jūtu - laiks skrien, skrien ar paātrinājuma efektu un velk mani aiz matiem, neskatoties, vai ir kāds jaušams šķērslis priekšā, kāds jumts, mistisks elektrības tornis, kas negrib ar mani veidot dialogu tāpat vien.
Varbūt aizmirst laiku nozīmē to pārvarēt. Tik un tā prieks vienmēr ir pāragrs. Laiks kā rijoša acs visur. Negribēts. Un alku objekts līdz izmisumam. Nākt, stāties ceļā un vest.
Laiks, kas pilientiltu vieglais un līdz gredzenam muguru neatgriezeniski saliecošais. Mūžīgais līgavainis un bende. Tā priekšā tiekšanās pateikt līdz galam. Atzīties dzīvē. Izgriezt pēdējo pilīti no izmazgātās veļas. Izgriezt līdz tuksnesim. Izgriezties nabassaitē ar to. Tomēr tāpat arī atlikt laiku malā, sadalīt to smalkos gabaliņos, salauzt daudzstūros. Pārvērsties putekļos. Aizturēt elpu.

Kāpnēs

Kamēr lineāru svītriņas pa jumtiem pil, kāda izjūta saka:

Koncentrēšanās kā odu spiets ābelē. Domu gājiens pa akmeņaino ielu un dāmas ir šķirtas, šķības un nepareizas vienmēr kā kļūdu kamoliņi, nervu gangliji un līdz sprakstošiem smiekliem aizkutināts vēders.
Kaktusi kā kristāla lustras. Tie ritmiski izliec ziemu, kura noziedēdama salien zemē un aiztek.Ābeles izrunā pumpurus.

Sapņoju.

Nosaukums neredzams

Māksla ir īpatnējības, pašidentifikācijas sasniegšana, un tāda ir arī mīlestība. Ja divi cilvēki viens otru mīl, tad viņi vienojas, ka būs viens otram pašidentificēšanās iespēja. (..)

Kā mākslinieks (vai māksliniece!) iedibina sevi, radot mākslu, tā mīlētājs mīlot definē sevi, nosakot gan to, kāds viņš ir , gan to, kas viņš ir. Rakstnieks, kurš vienmēr runā par rakstīšanu, bet neraksta, nav rakstnieks. Un ja Dievs ir, tad, bez šaubām, viņš vienmēr sēž  savā lielajā darbistabā pie galda, mūžīgi rakstot vienu vārdu - Logoss. Bet šis viens vārds, būdams metavārds, satur gan sākumu, gan vidu, gan beigas, un tā viņš nekad neuzraksta otru vārdu un tāpēc aizvien gatavojas stāstīt stāstu. Viņš katru rītu rada sevi no jauna. Vismaz dzejā, vai nu filozofija būtu ar to vienisprātis, vai ne, atbilde uz seno jautājumu "Kas bija pirms Dieva?", ir Dievs.

(Bet, saprotams, ka mūziķiem ir cita teorija. Viņiem Dievs ir čellists, kas visu laiku spēlē vienu noti. Kāpēc gan viņš neskar citas stīgas, neslidina pirkstus uz augšu un uz leju?)

"Es esmu atradis to vietu," saka Dievs Čellists, svētlaimē smaidīdams.

"Es esmu atradis to vietu."

Šeit lejā mēs esam sapinušies secībās, beigās un nāvēs. Ar vienu vārdu nekad nav gana: mums vajadzīgi vārdu biljoni, nepaturama literatūras plūsma, kas kā mūsu eksistencei paralēli vektori izvada mūs cauri laikam.

  (Kellija Čerija Izsūtītā sirds )

Nakts kavalērija

Pakutināt bezgalību un tās laipu - pulksteni, lai tas saraujas čokurā, ka no tā sāk tecēt sula un tas paliktu glums kā Dalī pulkstenis. Apstādināt sāpes iepulsēšanos.
Detalizēt vientulību un izklāt kā apgrieztas somas saturu ar logiem un durvīm, dekonstruēt mitekli un atmiņas.
Nenoteiksmes lietot kā miltus mīklai. Un piepilināt imperatīvus, briedināt naktis kā upes pār pilsētām un vilcienu dobjo burbuļošanu izdejot.

Dali, S. (1931.) Atmiņas neatlaidība (La persistència de la memòria)

Neiespējamības apvērst kā nepieciešamības.

Ūdensbūtnes

Caur sarunām aizslīd atmiņu zivis šovakar - zelta, zilas un melnas. Gaisīgas, sevī mirdzošas. Un uz dakts dejo zivis.  Un spuldzēs dzīvo medūzas. Un kūst gaisā.

Bet peļķes sacietē. Kā piparkūku glazūra, kura pazemīgi stingst kā kautrīgs smaids zem transporta sastrēgumiem.

Ceļš un kustība. Kad transports šķiet dzīvs. Vienlaikus, kustībā esot, pretim braucošās mašīnas vēl tālumā šķiet tik nekustīgas un statiskas. Apstājoties paškustībai, tās šķiet tik dzīvas. Lampas, kapati un stikli kā sejas, kuru vaibstos sazīmēt dažādas emocijas, tomēr šīs emocijas ir vienvveidīgas. Nedaudz muļķīgas viņas skatās un drūzmējas pretī. 

Vai viss kustīgais ir dzīvs? Vai nekustīgais ir nedzīvs? Koki ir kustīgi. Asociatīvi nokļūstu līdz dabas mācībai sākumskolā un priekšmetiskās orientācijas apgūšanai - dzīvās un nedzīvās dabas izdalīšanai. Organiskais, neorganiskais... Un reizēm tad tu liecies sev tik nekustīgs, tik neorganisks, stings iezis, kurš neuztver pārmaiņas sevī, vien redz, kā garām aizslīd mašīnas, koki, mājas, putni, vilcieni, ielu muzikanti, kaķēni baltie. Tad sāc domāt, vai tu esi dzīvā vai nedzīvā daba.