atmīmika

K k k k k k k k k k k k k k k k k k k
At at at at at at at at at ata atavisms ata atvilkt
atviktne
biblio
bijība
krēsls
mēs apsēdīsimies uz tukšām etiķetēm un kļūsim par trauku
k pazūd uz a, bet t pāraug kokā, un viss atgriežas atpakaļ

kāds pārkrāmē plauktu, un atkal paliek daudz vietas, lai iezīmētu sēdētāju aprises uz pelēkā auduma miesas;
atvilktne nolaiza pirkstus;
atsauces sakrīt krāsās;
bijība birstala
salūst tirpās

Mazo lietu lielais straujums

Kāda nepateicība strāvo no ikviena jaunā piesaistītā. Un tāds sasmakuma aromāts, ka nevar aizmirst un pateikt, cik ilgi tu esi tur bijis, cik sen jau tu pazīsti šos taukainos un apdegušos pirkstus, kas ar katru nospiedumu atstāj brūnus gāzesplīts riņķus. Un tu sēdi, sapņos grauzdams metāliskas vafeles. Trūkuma apziņa ir tavs vienīgais gardums un izdziestošs telefons ir tavs skumju avots, kas veldzē piesvīdušu prātu. Gaļa atmiekšķē locekļus un dara smagu roku attieksmē pret rozā ziedlapiņām. Nu tu pielaiko vārtiņus, kas silda no sevis atdziestošos acuraugus.

Laimīgā pilsēta

Lai cik ironiski tas nebūtu, mākslai ir nepieciešams pieprasījums, tādējādi tā nevar būt neatkarīga. Atrodu, ka Herberts Sils rakstījis: "mākslas darbs pagultē nav mākslas darbs. Ja to izvelk ārā nemākslinieciska acs, tas aizvien vēl nav māksla. Tas kļūst par tādu vienu dienu tikai, pateicoties skatītājam, mākslas atradējam! Tāpat nav nekādas mākslas ārpus radītāja, darītāja mākslinieka. Vispār – nevar būt nekādu vērtību virs cilvēka, kuŗš sen pirms Kristus uzņēmies būt mēraukla visam. Tāpēc arī patiesība nav lielāka par cilvēku, vienīgi cilvēki ir sīkāki vai lielāki." Skatīt "Jaunajā Gaitā" Nr. 53 (1965.gads).

Līdzsvars starp izkliedētu vienatnes apziņu un koncentrētu masu ir būtisks mākslas darba eksistences komponents tāpat kā citas binaritātes. Precīzāk sakot, pagulte tiktāl ir mākslas sastāvdaļa, kamēr tu saliecies radi čokurā pasauli, kamēr tu redzi sapni, kam jāpārtop būtiskā reljefa nospiedumā. Un tad pasaule ir uzcelta, pilsētas uzlocītas un jaunie ādami un ievas pamet tās, lai sāktu atšķirt pelnus no ziepēm, pat nenojaušot, ka tas ir viens un tas pats. Bet nekas jau nemainās.

"Patiesība ir caurspīdīga," tā atgādina kāda senāk lasītās "Hazāru vārdnīcas" sentence. Un tu gluži kā Šalota lēdija turpini ievīt tās atspulgus audeklā, pacietīgi vērojot aizlīdošo esību. Un sapņos aizvien atnāk lelles, tāpat kā saplēstas kurpes uz sliekšņa attēlo ceļu vai arī laimīgā pilsēta uz palodzes izauklē salauztus cilvēkus.

  

  

Dūmakainos rītos, kad dvēselei papīra plānas sienas, šī laimīgā pilsēta nomērī gājējus ar ledusaukstu puteni. Tas, kurš izturēs, būs tai par atminējumu.

Mēģinājums uzminēt mirkli

Pēdējā nakts, un es vairs te nebūšu. Sienas paliks nobrāztas kā plaukstas. Izsistais pulkstenis tecēs kā acs bez varavīksnenes. Pazudusī josta sasies tumsu, un ģitāmurakmens paliks nenolikts un sauss ar aizmirstu vārdu un izdzēstu sakralitāti. Vientuļās gleznu reprodukcijas salasīs lauskas no atnācēju smaidiem. Salauztās grīdas ar izsistajiem dēlīšiem uzberzīs skabargas viņu - palikušo - pārdomām par pelējuša satura skavām ledusskapī. Saturs iekļaus formu kā cietais un vienmēr baltais spilvens gulētāja galvu. Ņūtona kastaņi uz kāpnītēm pārbaudīs aizvien jaunus un jaunus atnācējus. Un šīs vājprātīgās liepas aiz loga... tās izskaldīs no istabas pēdējās ziemeļu gaismas, baltā suņa gaidas un skatāmo filmu rētainos sarakstus pie sienām. Tikmēr nosistie vientuļnieki - lielie odi mīksti - un noslēpumaini gruzdēs vecu izstāžu kartīšu pieplacinātos stūros. Tās būs beigas, bet pirms tam es apmaldīšos, lai saprastu, kur ved īstais ceļš.

telpa

Pielej man pilnu glāzi miera.

Un krāsu skaidrībā apaļš mēness peldēs

                        virs jumtiem

Un ielu melnajos atvaros slīks;

Pasaulē cilvēki karos

Sirds un asiņu karos,

Un mans draugs būs tik bezpalīdzīgi stiprs,

Ka es neraudāšu.

Pielej man pilnu glāzi miera.

Mākoņi debesīs staigās kā telpā,

Noslēpumaini mirdzot līdz rītam,

Un es staigāšu viņiem līdzi,

Bezrūpīgi –

kā debesis būtu telpa.

Šais sirds un asiņu karos

Pielej man pilnu glāzi miera.

(Velga Krile)

**

Ir grūti rakstīt, ir grūti savienot. Viss pateiktais izlīst kā bērzu sula, salipina pirkstus un nepaturēts paiet. Galds niekojas ar gaismu, un aiz apziņas ir tā gaišākais stūris. Telpas nenoturība.

Tumsa jūt

Tumsa ir tas, kas sevi jūt. Ir tas rudens vējš, kuru atceros no bērnības. Tas atnāk naktīs un izģērbj mani līdz trauslākajam domas pavedienam. Un tad redzu, cik tomēr trūkstoša ir mana apziņa un viss, ko esmu uzskatījusi ar sevi esam. Un tad naktī eju iedzīt savu divriteni šķūnī, ar kuru caur pilsētu dienā braucot esmu savākusi  pēdējās lapas un skatienu akmentiņus, mazās rudens vilšanās un neizkusušā sniega kuslos zīdķermeņus ēnmalēs. Ak! Skrējiens caurspīd.

Un tad tumsā, kad apstājos un sastingstu savā vieliskumā - dzintarā, esmu viena līdz bezgalībai atlobījusies. Kas gan tad atliek kā tikai atkal gaidīt un cerēt. Attapties, ka taču tikai gaidīšana padara visu aprakstīšanas vērtu.
Skrējiens caurspīd. Gājiens, ak, Apolinēra gājiens varbūt. Tas aizved soļos un no dzejoļiem izaug skeleti, kuri turas kā marionetes tikai ar balss palīdzību. Bet vispār, pieaugot un kļūstot vecākam, cilvēkam aizvien vairāk piemīt tumsa. Vieliska un zvērīga tumsa? Pazūdot naivumam, varbūt. Hamsunsikajām Augusta klejošanām  bruģētajās kurzemniecisko nosaukumu ielās pamazām pagaistot. Bet kas tajās dzen? Tās ir robežu apjautas, baisās neziņas atskārsmes. Un tad pēc mēnešu ilgas soļu klusēšanas aiziet un paņemt kaut ko no pieviltā rudens, kādu grumbas pavedienu, kādu dusmu grumbu tik dziļu kā perspektīva. Vai domāšanas grumbu tumšu kā zari, kas saplēš ielu smalkās driskās. Vai varbūt sāpīga smaida grumbu kā uz bruģa pieplacis loga atspulgs. Šie salīdzinājumi nāk un līdzinās. Līdzinot samudžina un zūd pietveršanās punkti. Tas tā ir bijis vienmēr. Pat nepasakot.

Šie līkumi un robežas. Vienmēr to nepārvaramā klātbūtne. Gaismas cauri lapu nokrišņiem garšo pēc ūdens.

Ielas

vientuļi

apdzīvojām paši savu klusumu, pilsētu 

bez lūpām

(Fernandu Gimarainšs)

varbūt ir attaisnojums
skumju epitēliji