Kāda nepateicība strāvo no ikviena jaunā piesaistītā. Un tāds sasmakuma aromāts, ka nevar aizmirst un pateikt, cik ilgi tu esi tur bijis, cik sen jau tu pazīsti šos taukainos un apdegušos pirkstus, kas ar katru nospiedumu atstāj brūnus gāzesplīts riņķus. Un tu sēdi, sapņos grauzdams metāliskas vafeles. Trūkuma apziņa ir tavs vienīgais gardums un izdziestošs telefons ir tavs skumju avots, kas veldzē piesvīdušu prātu. Gaļa atmiekšķē locekļus un dara smagu roku attieksmē pret rozā ziedlapiņām. Nu tu pielaiko vārtiņus, kas silda no sevis atdziestošos acuraugus.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru