Pirmsatmezglošanās

Mana mugura kļūst čūskveidīga. Kā rāvējslēdzējs novelk krāsas un sienas. Reiz to plēsa kā mizu un iesita sulu tecināt, un tad biju bērzs. 

Ekrāns salokās kā vilnis. 

Galva ir bumbveidīga poga, kuru nevar izlasīt. Tā nepieder man tāpat kā nekas cits nekad un nevienā vietā, tāpat kā kustība, tāpat kā nodzeltējušās, nolemtās ieliņas, kuru stiklos spoguļojas pirmklasnieku mugursomas.
Ripoju kā mākonis nobrāzts ceļgals. Man sāp nejauši nokritusī maize uz ielas.
Viss noskaņu murskulis ir pārtapis muskulī, mūžīgi pukstošā un pilnā ar gaismu. Gravitācijas nav.

Krītu.