Mazo lietu lielais straujums

Kāda nepateicība strāvo no ikviena jaunā piesaistītā. Un tāds sasmakuma aromāts, ka nevar aizmirst un pateikt, cik ilgi tu esi tur bijis, cik sen jau tu pazīsti šos taukainos un apdegušos pirkstus, kas ar katru nospiedumu atstāj brūnus gāzesplīts riņķus. Un tu sēdi, sapņos grauzdams metāliskas vafeles. Trūkuma apziņa ir tavs vienīgais gardums un izdziestošs telefons ir tavs skumju avots, kas veldzē piesvīdušu prātu. Gaļa atmiekšķē locekļus un dara smagu roku attieksmē pret rozā ziedlapiņām. Nu tu pielaiko vārtiņus, kas silda no sevis atdziestošos acuraugus.

Laimīgā pilsēta

Lai cik ironiski tas nebūtu, mākslai ir nepieciešams pieprasījums, tādējādi tā nevar būt neatkarīga. Atrodu, ka Herberts Sils rakstījis: "mākslas darbs pagultē nav mākslas darbs. Ja to izvelk ārā nemākslinieciska acs, tas aizvien vēl nav māksla. Tas kļūst par tādu vienu dienu tikai, pateicoties skatītājam, mākslas atradējam! Tāpat nav nekādas mākslas ārpus radītāja, darītāja mākslinieka. Vispār – nevar būt nekādu vērtību virs cilvēka, kuŗš sen pirms Kristus uzņēmies būt mēraukla visam. Tāpēc arī patiesība nav lielāka par cilvēku, vienīgi cilvēki ir sīkāki vai lielāki." Skatīt "Jaunajā Gaitā" Nr. 53 (1965.gads).

Līdzsvars starp izkliedētu vienatnes apziņu un koncentrētu masu ir būtisks mākslas darba eksistences komponents tāpat kā citas binaritātes. Precīzāk sakot, pagulte tiktāl ir mākslas sastāvdaļa, kamēr tu saliecies radi čokurā pasauli, kamēr tu redzi sapni, kam jāpārtop būtiskā reljefa nospiedumā. Un tad pasaule ir uzcelta, pilsētas uzlocītas un jaunie ādami un ievas pamet tās, lai sāktu atšķirt pelnus no ziepēm, pat nenojaušot, ka tas ir viens un tas pats. Bet nekas jau nemainās.

"Patiesība ir caurspīdīga," tā atgādina kāda senāk lasītās "Hazāru vārdnīcas" sentence. Un tu gluži kā Šalota lēdija turpini ievīt tās atspulgus audeklā, pacietīgi vērojot aizlīdošo esību. Un sapņos aizvien atnāk lelles, tāpat kā saplēstas kurpes uz sliekšņa attēlo ceļu vai arī laimīgā pilsēta uz palodzes izauklē salauztus cilvēkus.

  

  

Dūmakainos rītos, kad dvēselei papīra plānas sienas, šī laimīgā pilsēta nomērī gājējus ar ledusaukstu puteni. Tas, kurš izturēs, būs tai par atminējumu.

Mēģinājums uzminēt mirkli

Pēdējā nakts, un es vairs te nebūšu. Sienas paliks nobrāztas kā plaukstas. Izsistais pulkstenis tecēs kā acs bez varavīksnenes. Pazudusī josta sasies tumsu, un ģitāmurakmens paliks nenolikts un sauss ar aizmirstu vārdu un izdzēstu sakralitāti. Vientuļās gleznu reprodukcijas salasīs lauskas no atnācēju smaidiem. Salauztās grīdas ar izsistajiem dēlīšiem uzberzīs skabargas viņu - palikušo - pārdomām par pelējuša satura skavām ledusskapī. Saturs iekļaus formu kā cietais un vienmēr baltais spilvens gulētāja galvu. Ņūtona kastaņi uz kāpnītēm pārbaudīs aizvien jaunus un jaunus atnācējus. Un šīs vājprātīgās liepas aiz loga... tās izskaldīs no istabas pēdējās ziemeļu gaismas, baltā suņa gaidas un skatāmo filmu rētainos sarakstus pie sienām. Tikmēr nosistie vientuļnieki - lielie odi mīksti - un noslēpumaini gruzdēs vecu izstāžu kartīšu pieplacinātos stūros. Tās būs beigas, bet pirms tam es apmaldīšos, lai saprastu, kur ved īstais ceļš.