Kāpnēs

Kamēr lineāru svītriņas pa jumtiem pil, kāda izjūta saka:

Koncentrēšanās kā odu spiets ābelē. Domu gājiens pa akmeņaino ielu un dāmas ir šķirtas, šķības un nepareizas vienmēr kā kļūdu kamoliņi, nervu gangliji un līdz sprakstošiem smiekliem aizkutināts vēders.
Kaktusi kā kristāla lustras. Tie ritmiski izliec ziemu, kura noziedēdama salien zemē un aiztek.Ābeles izrunā pumpurus.

Sapņoju.

Nosaukums neredzams

Māksla ir īpatnējības, pašidentifikācijas sasniegšana, un tāda ir arī mīlestība. Ja divi cilvēki viens otru mīl, tad viņi vienojas, ka būs viens otram pašidentificēšanās iespēja. (..)

Kā mākslinieks (vai māksliniece!) iedibina sevi, radot mākslu, tā mīlētājs mīlot definē sevi, nosakot gan to, kāds viņš ir , gan to, kas viņš ir. Rakstnieks, kurš vienmēr runā par rakstīšanu, bet neraksta, nav rakstnieks. Un ja Dievs ir, tad, bez šaubām, viņš vienmēr sēž  savā lielajā darbistabā pie galda, mūžīgi rakstot vienu vārdu - Logoss. Bet šis viens vārds, būdams metavārds, satur gan sākumu, gan vidu, gan beigas, un tā viņš nekad neuzraksta otru vārdu un tāpēc aizvien gatavojas stāstīt stāstu. Viņš katru rītu rada sevi no jauna. Vismaz dzejā, vai nu filozofija būtu ar to vienisprātis, vai ne, atbilde uz seno jautājumu "Kas bija pirms Dieva?", ir Dievs.

(Bet, saprotams, ka mūziķiem ir cita teorija. Viņiem Dievs ir čellists, kas visu laiku spēlē vienu noti. Kāpēc gan viņš neskar citas stīgas, neslidina pirkstus uz augšu un uz leju?)

"Es esmu atradis to vietu," saka Dievs Čellists, svētlaimē smaidīdams.

"Es esmu atradis to vietu."

Šeit lejā mēs esam sapinušies secībās, beigās un nāvēs. Ar vienu vārdu nekad nav gana: mums vajadzīgi vārdu biljoni, nepaturama literatūras plūsma, kas kā mūsu eksistencei paralēli vektori izvada mūs cauri laikam.

  (Kellija Čerija Izsūtītā sirds )

Nakts kavalērija

Pakutināt bezgalību un tās laipu - pulksteni, lai tas saraujas čokurā, ka no tā sāk tecēt sula un tas paliktu glums kā Dalī pulkstenis. Apstādināt sāpes iepulsēšanos.
Detalizēt vientulību un izklāt kā apgrieztas somas saturu ar logiem un durvīm, dekonstruēt mitekli un atmiņas.
Nenoteiksmes lietot kā miltus mīklai. Un piepilināt imperatīvus, briedināt naktis kā upes pār pilsētām un vilcienu dobjo burbuļošanu izdejot.

Dali, S. (1931.) Atmiņas neatlaidība (La persistència de la memòria)

Neiespējamības apvērst kā nepieciešamības.

Ūdensbūtnes

Caur sarunām aizslīd atmiņu zivis šovakar - zelta, zilas un melnas. Gaisīgas, sevī mirdzošas. Un uz dakts dejo zivis.  Un spuldzēs dzīvo medūzas. Un kūst gaisā.

Bet peļķes sacietē. Kā piparkūku glazūra, kura pazemīgi stingst kā kautrīgs smaids zem transporta sastrēgumiem.

Ceļš un kustība. Kad transports šķiet dzīvs. Vienlaikus, kustībā esot, pretim braucošās mašīnas vēl tālumā šķiet tik nekustīgas un statiskas. Apstājoties paškustībai, tās šķiet tik dzīvas. Lampas, kapati un stikli kā sejas, kuru vaibstos sazīmēt dažādas emocijas, tomēr šīs emocijas ir vienvveidīgas. Nedaudz muļķīgas viņas skatās un drūzmējas pretī. 

Vai viss kustīgais ir dzīvs? Vai nekustīgais ir nedzīvs? Koki ir kustīgi. Asociatīvi nokļūstu līdz dabas mācībai sākumskolā un priekšmetiskās orientācijas apgūšanai - dzīvās un nedzīvās dabas izdalīšanai. Organiskais, neorganiskais... Un reizēm tad tu liecies sev tik nekustīgs, tik neorganisks, stings iezis, kurš neuztver pārmaiņas sevī, vien redz, kā garām aizslīd mašīnas, koki, mājas, putni, vilcieni, ielu muzikanti, kaķēni baltie. Tad sāc domāt, vai tu esi dzīvā vai nedzīvā daba.