Koncentrēšanās kā odu spiets ābelē. Domu gājiens pa akmeņaino ielu un dāmas ir šķirtas, šķības un nepareizas vienmēr kā kļūdu kamoliņi, nervu gangliji un līdz sprakstošiem smiekliem aizkutināts vēders.
Kaktusi kā kristāla lustras. Tie ritmiski izliec ziemu, kura noziedēdama salien zemē un aiztek.Ābeles izrunā pumpurus.
Sapņoju.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru