Mēģinājums uzminēt mirkli

Pēdējā nakts, un es vairs te nebūšu. Sienas paliks nobrāztas kā plaukstas. Izsistais pulkstenis tecēs kā acs bez varavīksnenes. Pazudusī josta sasies tumsu, un ģitāmurakmens paliks nenolikts un sauss ar aizmirstu vārdu un izdzēstu sakralitāti. Vientuļās gleznu reprodukcijas salasīs lauskas no atnācēju smaidiem. Salauztās grīdas ar izsistajiem dēlīšiem uzberzīs skabargas viņu - palikušo - pārdomām par pelējuša satura skavām ledusskapī. Saturs iekļaus formu kā cietais un vienmēr baltais spilvens gulētāja galvu. Ņūtona kastaņi uz kāpnītēm pārbaudīs aizvien jaunus un jaunus atnācējus. Un šīs vājprātīgās liepas aiz loga... tās izskaldīs no istabas pēdējās ziemeļu gaismas, baltā suņa gaidas un skatāmo filmu rētainos sarakstus pie sienām. Tikmēr nosistie vientuļnieki - lielie odi mīksti - un noslēpumaini gruzdēs vecu izstāžu kartīšu pieplacinātos stūros. Tās būs beigas, bet pirms tam es apmaldīšos, lai saprastu, kur ved īstais ceļš.