Putnubiedēklis

Zem gultas man ir gan putnubiedēklis, gan kravas auto, tomēr ceru, ka tie taps nostatīti pie sienas vertikālā stāvoklī. Tajos ir tāds zilums kā debesīm. Vai es varu teikt, ka zem gultas tumsā man ir debesis? Un zem tiem, zem cēlajiem putnubiedēkļiem un kravas auto riteņiem ir lapotnes zaļas. Manā pagultē aug zāle. Tas raisa asociāciju ar bērnības divdaļīgajiem zīmējumiem, kur veidojas opozīcija starp spilgti zaļo zemi un koši zilo debesi. Un pa vidu horizonts. Tāls, plašs. Kā dullais Dauka varētu iet paskatīties, kas ir aiz šī horizonta, tāpat kā skaidrās zvaigžņu naktīs izeju skatīties, kas ir aiz zvaigžņu kartēm. 

Kartes ir karotes, ar kurām smelt dabu/haosu/ūdeni/barību. Un pilsēta ir ēdiens. Kūpošs un silts kā sapnī. Zvaigznes ir ūdens.

Ceļojums miegā ir nesāpīgāks

Tazio & Boy - Rambler On Pilgrimage 
Tajā mirklī, kad manu seju "secē" zīmētājs savā papīrā, esmu jau koku galotnēs un pelēkajos lietus pilienos. Esmu prom. Un tad es domāju, ka ķermenis ir trauks, kurā es varu iekrist un no kura tieku laukā. Un atvērts šis trauks ir uz augšu, taču gravitē tas zemē. Tad nu tu brīnies, kā tu vari aizkļūt tur koku galotnēs, izstaigāt visas koku formas. Un tas nozīmē, ka neesi tu ne šķidrums, ne koka klucis vai māls, bet kas netveramāks vai vieglāks. Uguns vai gaiss.
Tomēr es aizeju vilcienos un redzu, ka viņi "secē" pilsētas ar savu dārdināšanu. Nav klusuma naktīs un ziemas spelgoņā. Kāpju es vilcienos un škērsoju pilsētas, redzu ciematus šķērsgriezumā, kas savelkas kā muskuļi ciešāk un uzloka ceļus kā pirkstus uz laukiem.
Miegs, kas izjauc loģiku, ir tas, kas atņem ceļā laika (un telpas) izjūtu, tuvina ceļojuma būtībai. Vārdam.

Un dienas ir tumšas. Ir ziemeļi.

Virzienu sadalīšanās

Septembrī. Stāvot uz Torņkalna tilta.Toreiz gāju pa ielām, kuras apbirdināja lapas un garām traucās vilcieni.

Altonovas iela. Mazās koka mājas allaž ir vilinošas. Viņas ir kā ausis. Klusējošas klausās vilcienus, kas paslīd garām. Tie drebina sienas.