Tajā mirklī, kad manu seju "secē" zīmētājs savā papīrā, esmu jau koku galotnēs un pelēkajos lietus pilienos. Esmu prom. Un tad es domāju, ka ķermenis ir trauks, kurā es varu iekrist un no kura tieku laukā. Un atvērts šis trauks ir uz augšu, taču gravitē tas zemē. Tad nu tu brīnies, kā tu vari aizkļūt tur koku galotnēs, izstaigāt visas koku formas. Un tas nozīmē, ka neesi tu ne šķidrums, ne koka klucis vai māls, bet kas netveramāks vai vieglāks. Uguns vai gaiss.
Tomēr es aizeju vilcienos un redzu, ka viņi "secē" pilsētas ar savu dārdināšanu. Nav klusuma naktīs un ziemas spelgoņā. Kāpju es vilcienos un škērsoju pilsētas, redzu ciematus šķērsgriezumā, kas savelkas kā muskuļi ciešāk un uzloka ceļus kā pirkstus uz laukiem.
Miegs, kas izjauc loģiku, ir tas, kas atņem ceļā laika (un telpas) izjūtu, tuvina ceļojuma būtībai. Vārdam.
Un dienas ir tumšas. Ir ziemeļi.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru