Zilais krītiņš

Attēlā Marka Šagāla glezna "Līgava ar vēdekli" (1911)

Sapnī par trīs līgavām ir nolemtība. Viņas ir ietērpjas ar mēness vaigiem, aizdedzina lūpas, sekli elpo, lai neiztrauktu no dziļuma zivis. Salst pie atvērta loga, kurš izvēdina viņu matus. Viņas ir trīs, katra savā istabā un tik atšķirīgas, ka savstarpēji viena otru nepazīst. Un tad viņas aiziet. Tikai viena ir vienīgā.

Elpas episkumā

Ik pa laikam aizmirstu, cik daudz laika pagājis. Un tad, atgriežoties pie šiem laika bikšturiem pulksteņstikliem, atdziestošiem kalendāriem, šķietami jūtu - laiks skrien, skrien ar paātrinājuma efektu un velk mani aiz matiem, neskatoties, vai ir kāds jaušams šķērslis priekšā, kāds jumts, mistisks elektrības tornis, kas negrib ar mani veidot dialogu tāpat vien.
Varbūt aizmirst laiku nozīmē to pārvarēt. Tik un tā prieks vienmēr ir pāragrs. Laiks kā rijoša acs visur. Negribēts. Un alku objekts līdz izmisumam. Nākt, stāties ceļā un vest.
Laiks, kas pilientiltu vieglais un līdz gredzenam muguru neatgriezeniski saliecošais. Mūžīgais līgavainis un bende. Tā priekšā tiekšanās pateikt līdz galam. Atzīties dzīvē. Izgriezt pēdējo pilīti no izmazgātās veļas. Izgriezt līdz tuksnesim. Izgriezties nabassaitē ar to. Tomēr tāpat arī atlikt laiku malā, sadalīt to smalkos gabaliņos, salauzt daudzstūros. Pārvērsties putekļos. Aizturēt elpu.