Māksla ir īpatnējības, pašidentifikācijas sasniegšana, un tāda ir arī mīlestība. Ja divi cilvēki viens otru mīl, tad viņi vienojas, ka būs viens otram pašidentificēšanās iespēja. (..)
Kā mākslinieks (vai māksliniece!) iedibina sevi, radot mākslu, tā mīlētājs mīlot definē sevi, nosakot gan to, kāds viņš ir , gan to, kas viņš ir. Rakstnieks, kurš vienmēr runā par rakstīšanu, bet neraksta, nav rakstnieks. Un ja Dievs ir, tad, bez šaubām, viņš vienmēr sēž savā lielajā darbistabā pie galda, mūžīgi rakstot vienu vārdu - Logoss. Bet šis viens vārds, būdams metavārds, satur gan sākumu, gan vidu, gan beigas, un tā viņš nekad neuzraksta otru vārdu un tāpēc aizvien gatavojas stāstīt stāstu. Viņš katru rītu rada sevi no jauna. Vismaz dzejā, vai nu filozofija būtu ar to vienisprātis, vai ne, atbilde uz seno jautājumu "Kas bija pirms Dieva?", ir Dievs.
(Bet, saprotams, ka mūziķiem ir cita teorija. Viņiem Dievs ir čellists, kas visu laiku spēlē vienu noti. Kāpēc gan viņš neskar citas stīgas, neslidina pirkstus uz augšu un uz leju?)
"Es esmu atradis to vietu," saka Dievs Čellists, svētlaimē smaidīdams.
"Es esmu atradis to vietu."
Šeit lejā mēs esam sapinušies secībās, beigās un nāvēs. Ar vienu vārdu nekad nav gana: mums vajadzīgi vārdu biljoni, nepaturama literatūras plūsma, kas kā mūsu eksistencei paralēli vektori izvada mūs cauri laikam.
(Kellija Čerija Izsūtītā sirds )
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru