Lai cik ironiski tas nebūtu, mākslai ir nepieciešams pieprasījums, tādējādi tā nevar būt neatkarīga. Atrodu, ka Herberts Sils rakstījis: "mākslas darbs pagultē nav mākslas darbs. Ja to izvelk ārā nemākslinieciska acs, tas aizvien vēl nav māksla. Tas kļūst par tādu vienu dienu tikai, pateicoties skatītājam, mākslas atradējam! Tāpat nav nekādas mākslas ārpus radītāja, darītāja mākslinieka. Vispār – nevar būt nekādu vērtību virs cilvēka, kuŗš sen pirms Kristus uzņēmies būt mēraukla visam. Tāpēc arī patiesība nav lielāka par cilvēku, vienīgi cilvēki ir sīkāki vai lielāki." Skatīt "Jaunajā Gaitā" Nr. 53 (1965.gads).
Līdzsvars starp izkliedētu vienatnes apziņu un koncentrētu masu ir būtisks mākslas darba eksistences komponents tāpat kā citas binaritātes. Precīzāk sakot, pagulte tiktāl ir mākslas sastāvdaļa, kamēr tu saliecies radi čokurā pasauli, kamēr tu redzi sapni, kam jāpārtop būtiskā reljefa nospiedumā. Un tad pasaule ir uzcelta, pilsētas uzlocītas un jaunie ādami un ievas pamet tās, lai sāktu atšķirt pelnus no ziepēm, pat nenojaušot, ka tas ir viens un tas pats. Bet nekas jau nemainās.
"Patiesība ir caurspīdīga," tā atgādina kāda senāk lasītās "Hazāru vārdnīcas" sentence. Un tu gluži kā Šalota lēdija turpini ievīt tās atspulgus audeklā, pacietīgi vērojot aizlīdošo esību. Un sapņos aizvien atnāk lelles, tāpat kā saplēstas kurpes uz sliekšņa attēlo ceļu vai arī laimīgā pilsēta uz palodzes izauklē salauztus cilvēkus.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru